#35 Aigars Nords: Uz priekšu!

2000. gadā sāku darboties DDB & Co. Hintzy Heymann, PR aģentūrā ar dikti smalku nosaukumu, kurā mani, pilnīgi zaļu gurķi, darbā pieņēma Santa Zāmuele un Edgars Skulte. Ar PR, lai arī sākotnēji no tā pilnīgi neko nesapratu, man veicās tīri tā neko. Uzņēmuma akcionāriem pamanījos nopelnīt labu naudu, un drīz vien pats kļuvu par partneri. Aģentūra ieguva vēl smalkāku nosaukumu – Nords Porter Novelli.

PR garšu un aizkulises apguvis, sagribēju kaut ko vairāk. Vērienu! Adrenalīnu! Piedzīvojumus! Lielo paša radīto notikumu garšu dabūju Ventspilī – Lembergam pārdevu un norealizēju Ventspils Govju ideju. Vēlāk Latvijas Futbola federācijai sagādāju sadarbību ar Nordea banku, tai skaitā, leģendārā EURO 2004 laikā.

Tad, pa maratonam noskrējis šur un tur (2004. gadā Ņujorkā un 2006. gadā Medokā), man arvien vairāk mieru sāka nelikt doma, ka Rīga, tāpat kā Ņujorka un Čikāga, ir pelnījusi lielu skriešanas notikumu. Un maratons, kā izrādījās, Rīgā bij’ noticies jau no 1991. gada! Kāpēc es par to neko nebiju dzirdējis? Noskaidroju, ka pasākumu rīko Rīgas Dome Karavaičika kunga personā. Aizbraucu ciemos. Tiešā tekstā uzjautāju vai nevēlētos maratona rīkošanu uzticēt man? Citiem vārdiem – beigt reiz ķēpāties pašiem un atdot visu to maratona padarīšanu privātam SIA?

Nekas nesanāca. Karavaičiks par ideju bolīja acis un pasūtīja mani trīs mājas tālāk. Neko Jānim nepārmetu – joprojām apbrīnoju, kā par spīti niecīgam dalībnieku skaitam un budžetam viņš kopā ar kolēģiem maratonu juku laikos bija spējis virs ūdens noturēt tik ilgi.

2006. gada ziemā aizkūlos līdz Rīgas mēram. Aksenoka kungs (pats, starp citu, dedzīgs skrējējs joprojām!) ideju par to, ka privāts kantoris varētu pārņemt nīkuļojoša Rīgas maratona rīkošanu, uztvēra pozitīvi. Īsti jau laikam Domei nebij’ ko zaudēt. Ja jau tik ļoti gribam, tad lai tik rīkojam uz veselību. Sponsoru sadabūšana, balvu fonds, medaļas (starp citu, tieši tās ir tipiskās izmaksu pozīcijas, ar kurām cilvēkiem no malas asociējas maratona organizēšana) un citas budžeta pozīcijas lai tad ir uz mūsu atbildību. Bet visādi citādi lai veicas un ar dievpalīgu!

Atceros, kā Domē vēl staigāju uz dažādām komitejām un sēdēm, rādīju poverpointus, iespaidīgus (lasi – no zila gaisa izzīstus!) izaugsmes ciparus un foto no lielajiem maratoniem, cenzdamies uzburt vīziju par to, ka reiz arī pie mums Rīgā būs vērienīgs tautas sporta notikums. Komandā kāds mācēja rīkoties ar fotošopu – tad nu Ņujorkas maratona pūļus veikli iefotošopējām Brīvības pieminekļa pakājē, solot, ka šādi skrējēju bari – veseli pieci tūkstoši jau pēc kādiem pieciem gadiem – noteikti skries Rīgā. To pašu bildi un ciparus, lai arī līdz galam paši neticējām, rādījām arī potenciālajiem sponsoriem. Lielākā daļa neticīgi smīnēja un pieklājīgi atteica.

Tomēr viens mans tā laika PR klients – Valdis Siksnis un Nordea banka – noticēja. Lats latā atceros sadarbības summu, par kuru ar Nordea vienojāmies par titulsponsora statusu. Pēc mūsdienu standartiem summa nebija liela, bet pietiekama, it īpaši ņemot vērā, ka pasākumu sarīkot bija uzņēmusies sportā ne nieka nejēdzoša komanda. Kaut gan, ja tā padomā, kuram tajā laikā vispār bija pieredze tautas sportā? Pareizi! Nevienam!

Sākām ar to, ko mācējām vislabāk. Saķimerējām logo, mājaslapu un īsas pamācības skriešanā, norēķinu & reģistrācijas sistēmu, kā arī Gintu Apsīti, tā laika karstāko reklāmistu, nolīgām par TV klipa autoru. Reģistrēšanos ar paprāvu kampaņu TV un saukli “Šoreiz pa īstam” palaidām martā (!) jeb divus mēnešus līdz pasākumam. Izsūtīju kādus piecus simtus papīra vēstuļu lielāko Latvijas uzņēmumu vadītājiem ar aicinājumu piedalīties “visu laiku lielākajā Nordea Rīgas maratonā”. Vēl kādus trīs simtus e-pastu personiski & individuāli nosūtīju visiem tiem paziņām un draugiem (feisbuka un instagrama toreiz vēl nebija), par kuriem biju pārliecināts, ka nenomirs kaut pēc pāris kilometru notipināšanas.

Par pasākuma sejām kļūt pierunāju Agnesi Zeltiņu, Dzintri Kolātu (kurš ar glanci noskrēja pusmaratonu!), Aigaru Fadejevu (kurš soļošanu bija tikko kā nomainījis uz skriešanu) un Jeļenu Prokopčuku (joprojām esmu Ļenai pateicību parādā, ka viņa mums noticēja no paša sākuma!).

Bet tad tik sākās… Pag, kāda būs trase? Kur būs starts? Pie Brīvības pieminekļa? (vēsturiskā 1991. gada maratona starta vieta)? Nē, neviens mums, sevi vēl nepierādījušiem organizatoriem, to nedos… Krastmala? Pag, nē… a ja nu atnāk tikai pāris simti dalībnieku? Tad izskatīsimies smieklīgi… Pāri tiltiem skriesim? A kā vispār galvaspilsētā var noslēgt tiltu? Un kādas distances skries? Tikai maratonu? Un pusmaratonu? Vai arī kaut kādu piecīti, par kuru, protams, ņirgāsies visi rūdītie skrējēji? Kurš tās trases mērīs? Un kā tās vispār mēra? Kur ņemt ūdeni skrējējiem? Cik daudz vispār vajag? Kur to glabāt, kurš salies glāzēs, kur ņemt glāzes? Un ielas sadarbībā ar policiju jāiežogo? Kur, bāc, lai ņem tos žogus? Un lentas? Un kas to visu saliks trasē? Un cikos? Jo ielas taču vēl naktī ir atvērtas satiksmei? Tas nozīmē, ka vajag policiju. Bet, pag, un ar ko policijā jārunā? Kādi un kam iesniegumi par šo jāraksta? Kādi līgumi jāslēdz? Klau, bet vai pilsēta nav pēc maratona vēl jāsatīra? Jā! Tikai, bāc, kurš to visu vispār var samaksāt? Un tad vēl orķestri trasē… Vai varbūt Prāta vētru? Lai notiek, tik nav naudas! Klau, Busulis un Sweetwaterz ir ar mieru! Bet tas nekas, ka viņš DNB bankai (toreiz Nordea konkurenti) reklāmas seja? Un brīvprātīgie? Kur, velns, lai viņus vispār dabū? Kas salies ūdeni? Ārprāts! Un numuri! Un Čipi! Kur tos lai ražo? Vai mums jātaisa EXPO? Kas vispār ir EXPO? Un bāc, telpas tak’ ārprātīgi dārgas! Un pag’, bet kas ar skrējējiem? Vai bez Ļenas ir vēl kāds, kas pie mums prot skriet ātri? Varbūt mums vajag kādu kenijieti? Bet kur tādu Rīgā dabūt? Un par cik?

Lai Jūs, dārgie lasītāji, saprastu … augstāk minētie jautājumi bija, teiksim tā, viena simtā daļa no visas tās jautājumu gūzmas, kuru toreiz, 2007.gada pavasarī mēs, sporta pasaules jaunpienācēji, izstrēbām.

Kādus tik kuriozus nepiedzīvojām. Par desmit tūkstošiem dolāru no Federiko Rosas (viens no visu laiku veiksmīgākajiem elites skrējēju menedžeriem) noalgojām (un krietni pārmaksājām) kādu Kenijas skrējēju, kurš maratonu noskrēja 2 stundās 17 minūtēs (ārkārtīgi lēni priekš 10 tūkstošiem), toties pārspēja Rīgas maratonā 1991. gadā uzstādīto rekordu. Un tas mums bija svarīgi, jo, kā jau minēju, “šogad beidzot viss bija pa īstam”!

Piecīša skrējiens, kuru neilgi pēc maratona starta palaidām nopakaļus maratonistiem, drīz vien pēc starta atdūrās 42km skrējēju masā… bet ne Fadejevs, ne Prokopčuka (abi pirmā piecīša uzvarētāji) nesūdzējās. Pats pirmo un pēdējo reizi skrēju paša organizētu pusmaratonu. Milzu kļūda! Tev, kā organizatoram, pastāvīgi zvana telefons – par jautājumiem, kas ietver gan visnenozīmīgākos sīkumus (“Klau, te no “Auseklīša” (pūtēju orķestris)… kurā tieši Valdemāra un Dzirnavu stūrī mums jāspēlē?”), gan elementāru reprezentāciju (“Bāc, kur Tu esi?! Mērs ir klāt un mums vajag foto ar Tevi!”), gan nopietnākām krīzēm (“Klau, kurš idiots trasē ir noservējis gāzētu ūdeni?!?!”), kas prasīja nekavējošus risinājumus.

Šogad maratonam aprit 35. No šiem trīsdesmit pieciem – manas komandas kontā 2025.gada 18. maijā būs deviņpadsmit. It kā nekā tāda, pieņemot, ka Rīgai pašai jau pāri 800, bet lepnums ir!

Pirmkārt, pa šiem gadiem Rīgu pasaules kartē esam pamatīgi iecementējuši kā skriešanas metropoli! Mūsu vadībā Rīga kļūst par pirmo no Ziemeļeiropas galvaspilsētām, kurā notiek World Athletics Gold Label jeb Zelta līmeņa maratons! Mūsu vadībā Rīga pasaules metropoļu konkurencē kļūst par saimnieci pašam pirmajam World Athletics Road Running Championships jeb Pasaules Skriešanas čempionātam ar veseliem trim pasaules rekordiem! Mūsu vadībā Rīga, Sebastjana Ko vārdiem runājot, kļuvusi par “Pasaules skriešanas galvaspilsētu” ar desmitiem tūkstošu maraton-tūristu un milzu ekonomisko pienesumu pilsētai!

Otrkārt, vislielākais prieks par faktu, ka Rimi Rīgas maratons no maza nedēļas nogales pasākuma izaudzis par vērienīgu kustību visa gada garumā un nu jau vairākās paaudzēs. Par komūnu lojālu partneru, sponsoru, dalībnieku un sekotāju kompānijā. Par milzu sniega bumbu, kas aug arvien resnāka un i negrasās apstāties, līdzi paraujot arvien jaunus dīvānā sēdētājus, bērnus, jauniešus, čaļus un skuķus, mammas, papus, omes un opjus, kā arī, protams, jaunus skriešanas notikumus un biznesus, kas (pozitīvā ziņā) piezīdušies mūsu lielajai foršajai skriešanas bumbai.

Un kas vispār ir 35 gadi? Nekas! Kopā novicosim vēl i četrdesmito, i piecdesmito, i sešdesmito Rimi Rīgas maratona jubileju. Sarunāts?

Uz priekšu!

Aigars Nords

p.s. Šis stāsts galīgi nebūtu pilnīgs bez dažiem paldies!

Milzu pateicība mūsu partneriem, donoriem, atbalstītājiem, lielākajiem tautas sporta mīļotājiem – Rīgas Domei un mūsu ilg-gadējiem draugiem Rimi, kuriem (bez jokiem!) būtu piemineklis jāuzceļ par milzu ieguldījumu Latvijas izkustināšanā un labbūtībā! Milzu paldies mūsu lielajiem partneriem – Elektrum un Spice, kuri pavelkas darīt lielas lietas! Nekādi mēs neiztiktu arī bez WESS Motors Toyota, ar kuriem kopā vizināmies jau padsmit gadu, bez Sportland un Nike, bez DPD Latvija, bez Indexo! Paldies arī mūsu pārējiem labdariem un cīņu biedriem – Mangaļi, Balticovo, Bērnu slimnīcas fondam, Garmin, Happy, LIDO, Mēness aptieka, Science in Sport, kā arī draugiem no Klotiņi & Serģis, LVS, LTSA, VSK Noskrien, Rīgas meži, Rīgas ūdens un daudziem citiem! Paldies, protams, Nordea un Lattelecom (tet), ka savulaik mūs stutēja ļoti svarīgos brīžos!

Mega paldies, protams, maniem Nords Event Communications cīņu biedriem! Inesei, visīstākajai Race Director, kurai pienākas vieta RRM Slavas zālē par visa organizatoriskā smaguma iznešanu uz saviem pleciem! Valdai par mūsu mīļo sponsoru kopā saturēšanu un apbrīnojamu augstākās raudzes production & loģistiku! Rebekai par mūsu stāsta neatslābstošu stāstīšanu, par aizraujošu, pozitīvu un super-enerģisku komunikāciju! Airai par labāko starta-finiša fīlingu un Krastmalas kopā saturēšanu! Mārtiņam par plānošanu, ražošanu, sportiskā & dizaina gara uzturēšanu trasē! Dāvim par visu digitālo (un bieži vien neredzamo) aspektu savaldīšanu! Antrai S. par neatslābstošu un niansētu tekstuālo noformējumu! Antrai R. par kapitālāko (un nekad nenogurstošo) klientu servisu! Elīzai par iepakojumu jeb dizaina un virtuālajiem brīnumdarbiem! Un paldies, protams, mūsu galvenajam producentam – Mārcim Gulbim un Untitled! Paldies mūsu atbalstam gadu garumā – Guntim Ērglim un Ideju Institūtam! Un, protams, paldies visiem, visiem mūsu departamentu un nodaļu bosiem un darboņiem – pīķa stundā mūsu ir daudz, daudz un visi pašaizliedzīgi ieguldās, neskaitot stundas! Paldies Jums, draugi!