#36 Breidaks un Sleja – maratona balsis!

Aigars Nords:

Dārgie draugi, šī jau ir 36. Rimi Rīgas maratona sezona. Mums pagājušajā gadā likās, vai vispār ir dzīve pēc 35 gadiem, jo mēs ar pompu nosvinējām savu 35. jubileju, bet ir, izrādās, tomēr dzīve pēc 35, ir. Redz, ka maratons 16. un 17. maijā notiks!

Un šogad, atšķirībā no pagājušā gada, kad mēs veidojām 35 stāstus par godu 35 maratona gadiem, izdomājām, ka taisīsim tikai vienu – 36. stāstu. Un par šī stāsta varoņiem esam izraudzījušies divas personības, par kurām mēs pilnīgi mierīgi varam teikt, ka viņi ir mūsu balsis un sirdis, mūsu iedvesmotāji, enerģijas bumbas. Kaspars Breidaks, kurš ar mums kopā bijis, šķiet, 11 gadus, bet domāju, ka vēl vairāk, un Māra Sleja, kura ar mums vismaz tikpat ilgu laiku bijusi kopā gan Bērnu dienas startos, gan finišā, gan arī kā moderātors trasē. Mēs esam uzauguši kopā ar jums, dārgie draugi, tāpēc mēs gribējām atskatīties uz to, kā mums ir gājis, un kas vēl ir priekšā!

Aigars:

Tā īsumā, maratons jau 16. – 17. maijā, (šī saruna notiek 60 dienas pirms maratona), bet vai Jums vispār gribas uz maratonu? Nav jau apnicis?

Māra:

Man ļoti gribas! Es nevaru sagaidīt. Rimi Rīgas maratons man katru gadu nes kaut ko jaunu. Piemēram, jau trešo gadu vadu Bērnu dienu, un tas man ir īpašs prieks. Tā ir pavisam cita sajūta un cits satraukums. Ar bērniem nekad nevar zināt, kas un kā notiks – tur ir pavisam cita dinamika. Bērni, vecāki, maskoti. Tā patiesībā ir tāda kā ballīte visas dienas garumā. Un vispār man vienmēr patīk, ja man iedod kaut ko jaunu darīt maratonā, tikai nedodiet, lūdzu, man vadīt startu (smejas).

Aigars:

Tas ir interesanti, ka tev tieši Bērnu diena tik ļoti uzrunā!

Māra:

Jā, ļoti, ļoti patīk!

Aigars:

Zini kā saka, be careful what you wish for. Bet, nu, gan jau, ka tu zini, kā tikt galā ar bērniem. Un Kaspar, kā Tev?

Kaspars:

Ja godīgi, tad man ļoti negribas! Katru gadu sev saku – viss, pietiek, šis būs pēdējais gads maratonā! Bet beigās sanāk tāpat kā skrējējiem: ar katru nākamo skrējienu tas brīdis nāk tuvāk, un atkal gribas būt tajā visā iekšā. Es jau zinu, ka trīs dienas pirms maratona nebūšu lietojams, jo jau sāku domāt par startu, par tiem tūkstošiem lielo cilvēku pūli… un pēc tam vēl trīs dienas neesmu īsti lietojams, jo tajā dienā mēs diezgan tās balsis atdodam, un tad kamēr tās atkal atgriežas…

Māra:

Man ir (kaklu mitrinošās) tabletes līdzi visu laiku, visu tūbiņu dienas laikā izlietoju. Jo tu jau nevari citādāk, tev visu laiku ir jāmitrina kakls, citādāk nav balss uz trim dienām.

Aigars:

Bet es esmu šad tad jūs pavērojis, starp citu, brīžos, kad praktiski viss ir beidzies. Jau krāmējamies nost no krastmalas, viss ir aizgājuši, bet Breidaks un Māra, kas parasti ir īsti spridzekļi, jums emocijas vienmēr lien pa ausīm ārā, bet noslēgumā Jūs abi krastmalā sēžat tādi pavisam iztukšojušies…. Un tad saprotu – labāk neiešu klāt, jo pilnīgi noteikti teiksi, ka nākamajā gadā nepiedalīsies.

Māra:

Bet tas ir arī tas patīkamais atslābums un es domāju, to piedzīvo arī skrējēji pēc finiša. To piedzīvo visi, kas ir iesaistīti. Es domāju, arī tev kaut kādā mirklī iestājas tas – aaah, tas beidzot ir izdarīts, un tad ir tā baudpilnā sajūta, ka tev nekas nav jādara, tu vienkārši sēdi, apēd savas pusdienas un vēro apkārtni. Tas ir tāds atlsābuma pilns brīdis tieši tad, kad tas viss beidzās. Es atnāku tajā dienā, izbaudu pilnībā dienu un aizeju mājās. Es atnāku uz jūsu uztaisītu ballīti. Un vienkārši nedomāju par netīrējiem traukiem un netīrajām grīdām.

Aigars:

Šogad mums bija arī tāda amizanta ideja jūs iesaistīt kampaņā, kurā parādīt dažādus skrējējus, dažādas tipāžus, kas piedalās maratonā. Un Jūs abi lieliski noperformējāt, iejutāties modeļu lomās. Tur bija gan mamma, kas ir ļoti centīga un bērnus vāc, un tur bija meitene, kas ir gadžetiem apkrāvusies, vai čalis, kas skriešanā visu pieredzējis. Jums kāds no tiem tēliem likās, ka, ja es būtu skrējējs, es gribētu būt tas? Bija tā?

Kaspars:

Man jau tie tautas sportisti sirdij tuvākie. Piemēram, tas ūsainais džeks, kurš visur ir bijis un visu vienās krosenēs noskrējis – tas man bija sirdij mīļš un tuvs, un tos man arī ir vislielākais prieks redzēt finišā. Par tiem, kuri skrien ar visiem iespējamajiem gadžetiem un izskatās ļoti sportiski, par viņiem nav ko satraukties – viņi par sevi parūpēsies, labi zina, ko dara un ne pirmo reizi skrien. Taču tie, reizēm jau dzīvi padzīvojuši cilvēki, kuri saulrietus skatās ar citām acīm, tie ir tie, kas momentāli ieskrien manā sirdī, kas skrien virs 4 stundām un distancē cīnās paši ar sevi, nevis ar cipariem pulkstenī.

Māra:

Man ir pilnīgi pretēji. Man gan ir divi favorīti. Pirmais man tieši bija tā “gadžetu meitene”, sieviete apspīlētā topiņā. Tu tur stāvi, fočējies un visi tev saka: “Jā, tik labi izskaties!” un man liekas, “Jā, es labi izskatos!”. Un otrs bija “The greatest company”, ko mēs ar Kasparu kopā taisījām kā kolēģi, kas skrien. Un tas bija ļoti jautri. Viņš tur blakus mocās un es saku: “Nē, vēl!”, un tad bija tā sajūta no seriāla “Office”, kad mēs kaut kādu mērķu vārdā, piespiedu kārtā, brīvprātīgi kaut ko darām. Un kaut kas tur ir, un man ļoti patika. Un šos dalībniekus es mīlu sagaidīt finišā, jo viņi nāk ar tādu milzīgu enerģiju! Un ir tādas komandas, kas tā turās kopā, ka tu redzi, ka tas ir tiešām saliedēšanās pasākums viņiem. Un pārsvarā tie ir desmit un seši kilometri, ko viņi skrien un tu redzi, kā viņi tiešām atbalsta. Daži, kas tikko ir noskrējuši maratou, pievienojas tai komandai un noskrien vēl tos sešus vai desmit, un man ļoti viņus patīk sagaidīt finišā.

Aigars:

Jūs esat redzējuši skrējējus gan startā, gan finišā – vai esat novērojuši, ka Rīgas skrējējs kaut kā būtu mainījies? Ātrāk nāk uz startu? Vairāk atbild uz pamudinājumiem izvingroties startā?

Kaspars:

Mazākus pārsteigumus viņu sejā var redzēt. No gada un gada viņi arvien vairāk saprot, uz ko ir parakstījušies un ko sagaidīt. Jo jūs jau arī, katru gadu ceļat savu latiņu – viss ir vēl pārdomātāks, ērtāks, organiskāks un kopumā foršāks. Ir bijušas reizes, kad skatos no starta torņa un uzreiz varu identificēt tos, kuri pat nav īsti līdz galam iedziļinājušies, uz kurieni ir atnākuši. Starts pats par sevi ir ļoti īpašs un emocionālā ziņā dīvains brīdis. Man liekas, ka visi atsaucās, pievērš uzmanību, dara līdzi, bet tajā pašā laikā jūtams, ka skrējēji ir tādā kā starpstāvoklī – starp domu “tūlīt skriesim” un visu, kas notiek apkārt.

Katru reizi, kad kaut kur parādos maratona krekliņā, pat draugi, redzot kampaņas vizuāļus, man jautā: “Tu šogad skriesi?” “Tu esi tajā “Mans pirmais maratons komandā, ja?” Tad es viņiem stāstu, ka patiesībā jau 11 gadus vadu maratonu. Arī paši skrējēji reizēm ir teikuši: “Tajā tornī? Tas esi tu?” Varētu domāt, ka atpazīst pēc balss, bet tajā brīdī viņi ir tūkstošu cilvēku pūlī – tur strādā tā lielā masas enerģija, un mēs tur sev neko pārāk nevaram piedēvēt. Bet cilvēki kļūst daudz atlētiskāki, ķermeņi mainās. Malači.

Māra:

Tas ir tieši tas, ko es gribēju teikt par šo jautājumu. Es redzu, ka skrējēji ir kļuvuši tiešām fiziski spējīgāki. Un tas nav par izskatu, kāds tur lielāks vai mazāks. Es vairāk uztraucos par 6 km un 10 km skrējējiem, jo tiem 21 km un 42 km skrējējiem viss būs kārtībā. Piemēram, finišā, sagaidot 6 km un 10 km distances dalībniekus, agrāk biežāk varēja redzēt cilvēkus, kuri īsti nebija gatavojušies vai trenējušies. Tagad tas notiek daudz retāk, jo vispār cilvēki vairāk sāk pievērsties savai veselībai, savai pašaprūpei, ko maratonā ļoti labi redz. Pat, ja kāds izlemj skriet spontāni, gandrīz vienmēr būs kāds draugs, kolēģis vai ģimenes loceklis, kurš ieteiks vismaz nedaudz sagatavoties. Es pat ieteiktu – vienkārši ejiet! Neskrieniet, bet ejiet, lai es jūs varu sagaidīt mīlestības pilnām rokām finišā, un jums viss ir kārtībā. Bet tiešām gadu laikā skrējēji ir kļuvuši stiprāki, atlētiskāki un atbildīgāki.

Aigars:

Dārgie draugi, tas ir labākais iespējamais kompliments no Māras un Kaspara!

Kaspars:

Vienīgais, ko var novērot, ka turīgāki gan jūs neesat kļuvuši (smejas). Jūs tāpat mīlat to dabisko, organisko veidu, kā priecāties, paši nopelnot savu prieku, skrienot, nevis esat uz jahtas no Daugavas un skataties, kā šogad skrien.

Aigars:

Jūsu kalendārs ir pārpildīts, vadot dažādus pasākumus. Vai maratons ir lielākais publiskais pasākums, ko vadiet?

Māra:

Nē, man maratons nav lielākais. Manā pieredzē pirmo reizi parādījās vēl viens pasākums, kuru apjoma ziņā varētu salīdzināt ar maratonu – Dziesmu svētki, kuros strādāju ar dalībniekiem, kas dodas svētku gājienā. Bet kāda atšķirība ir maratonam? Tur ir tā nenormāli foršā sinerģija starp skrējējiem, organizatoriem un atbalstītājiem.

Lielākā atšķirība starp startu un finišu ir tā, ka startā tu strādā ar skrējējiem, kamēr skatītāju tur ir salīdzinoši mazāk. Man īstais darbs notiek tieši ar skatītājiem finišā, kur viņi stāv gar malām, sagaida, atbalsta, seko līdzi aplikācijā, kur ir tas viņu čoms. Mēs viņus sagaidām, mīļojam līdz pēdējam cilvēkam, un vienmēr būs kāds skatītājs, kurš paliks līdz beigām un mēs raudot viņu sagaidīsim. Tu vienmēr viņu sagaidi. Un tas ir tas, ko es tiešām redzu, ka tas finišs ir par to abnormālo atbalstu un to skatītāju mīlestību par tiem skrējiem, kuriem viņi pateikuši, “Kas tu traks, kā tu negatavosies? Es tevi sagaidīšu, pat ja tu negatavosies.” Trasē viņi sagaida un iedod tās želejas vai vēl kaut ko iedot. Es negribu startu, Kaspar, lūdzu, esi startā mūžīgi, lai mani tur neliek! (smejas). Es esmu tur bijusi, un tā ir nenormāla atbildība, kur es neesmu gatava uzņemties.

Aigars:

Ja jums būtu jānoformulē viena galvenā atziņa, doma, kas ienāk prātā par Rimi Rīgas maratonu? Galu galā, kaut kādai asociācijai par maratonu taču Jums jābūt šo 11 sadarbības gadu laikā?

Kaspars:

Jā. Mani tie ir svētki. Tie ir svētki cilvēkiem, kuri domā par savu veselību. Man tas allaž ir saistījies un tāpēc man ir arī milzīga cieņa viņus uzrunāt un uzlūkot, jo viņiem nav vienalga. Man liekas, ka mūsdienās tas ir kolosāli, ka tu neļauj tam dīvānam tevi aprīt un tu piedomā pie tā, un tu seko līdzi, un tu gribi ar katru gadu būt arvien labākā pašsajūtā pēc tā finiša. Pat, ja tev nav svarīgi palielīties draugiem, cik tieši tu tur noskrēji. Tas, starp citu, arī reizēm fascinē, cik garas rindas ir pie nobildēšanās ar rezultātu. Visgarākās. Bet tiešām tā ir absolūti svētku diena, un man līdz ar maratonu sākas vasara.

Māra:

Man tā ir mīlestība, mīlestība, mīlestība, nenormāla mīlestība. Satikt visus kolēģus, kas tur gadiem ir – fotogrāfus, Laurīti, tu redzi viņus trasē un jūs satiksieties beigās pie tā galda, kur jūs ēdīsiet un tie skrējēji teiks: “Ārprāts, jūs esat malači!’’ un jūs atbildēsiet pārguruši sēžot: “Jā, jūs arī!”. Bet to mīlestību – viņu jūt, to atbalstu jūt. Ir arī ik pa laikam kāds pa ceļam ar plakātiem: “Kāpēc tu to dari? Priekš kam tev šo vajag?” Ir kāds heiteris. Vai arī ir man bijis, kad es stāvu pie Nacionālā teātra, un skrien tas skrējējs, kuram nevajag atbalstu. Un tu ļauj viņam aizskriet, jo viņam nevajag uzsaucienu, uzmanību, viņam neko nevajag. Un arī tā ir tāda empātija un mīlestība, tu redzi, kuram ko vajag, un tad viņam iedod, vai tieši atstāj viņam to telpu būt viņam pašam arī finišā.

Aigars:

Ļoti interesanti. Šīs atklāsmes no Jums dzirdu pirmoreiz!

Kaspars:

Jūs varbūt variet papētīt, jo saistībā ar sportiskām aktivitātēm ir ļoti maz tās naida runas, arī pēc tam internetā. Tur reizēm kāds varbūt ir dusmīgs par aizslēgtu pilsētu. Un tas, man liekas, ir saistīts tieši ar to, ka cilvēki, kuri paši dara – viņiem nav vispār nekāda interese kādu citu noniecināt.

Aigars:

To man policijas kolēģi vienmēr ir teikuši, ka tik daudz laimīgus, smaidīgus, absolūti iedvesmotus cilvēkus kā Rimi Rīgas maratonā, mēs nekad neredzam. Tāpēc mums arī patīk tas pasākums!

Aigars:

Nobeigumā vēlos jautāt, kā mēs varētu likt lietā jūsu enerģiju, lai iedvesmotu vēl tos, kas vēl tikai apsver skriet vai neskriet, vilkt tās botas kājās, skriet šogad Rīgā?

Kaspars:

Nu, tu mums esi vajadzīgs tieši tāds, kāds tu esi, jo man liekas, ka reizēm dažus attur tas, vai es esmu gana labs šim skrējienam vai šim notikumam, vai šai kompānijai, bet Rimi Rīgas maratons pierāda to, ka mēs, plecu pie pleca, kāda mēs tauta esam – tādi mēs arī dragājam, un vienkārši pārvaram sevi, un tā diena jebkurā gadījumā būs ieguvums tavā dzīvē. Tad ir tikai jautājums, vai tu gribēsi to atkārtot? Man liekas, ka procentuāli ļoti liela daļa ņem un atgriežas. Visvairāk to vajag tavam rītdienas es!

Aigars:

Dārgie draugi, šai sarunai ir pienācis skaists gals, bet es gribētu lielu paldies teikt tev, Māra – par vaļsirdību, par šīm interesantajām atziņām un, tev, Kaspar, par superīgām idejām.

Mēs redzēsimies, protams, 16. vai 17. maijā. Pirmkārt, Bērnu dienā, pēc tam jūdzes startā un galu galā – 17. maijā visos lielajos startos un finišos, tā kā nāciet klāt Kasparam, Mārai, iedodiet pieci, jo tie ir viņi, kas jūs sagaida un pavada startā. Priekā, un lai kapitāls Rimi Rīgas maratons 2026!